Pēc Ogres nedēļas nogales devos pie mammas uz laukiem, kas atrodas Tukuma rajonā Slampē. Pavadīju tur divas vērtīgas dienas, bet tad jau bija pienācis laiks doties tālāk. Nolēmu braukt ar stopiem. Sāku stopēt no Slampes pagrieziena līdz Jelgavas pagriezienam. Apstājās manas mammas draudzene, ar kuru tās desmit brauciena minūtes jauki parunājām par dzīvi, iespējām un veselību. Tad stāvēju kādas desmit minūtes Jelgavas krustojumā un stopēju uz Rīgu līdz apstājās kāda mašīna.

Vīrietim jautāju, vai viņš dodas uz Rīgu, uz ko viņš man atbildēja, ka līdz Baldones pagriezienam. Es piekritu braukt tik tālu un kāpu iekšā. Kā parasti jautāju, vai viņš bieži ņem stopētājus, uz ko viņš man atbildēja, ka vienu no pieciem paņem, neskatoties uz neko – vienalga vai tā ir meitene vai zēns, vecāks vai jaunāks cilvēks, izskatās dzēris vai nē, vienkārši pie viena no pieciem parasti apstājās.

Tā sākās mūsu saruna. Pēc kāda laika viņš teica, ka dzīve ir jābauda, ka katra diena ir jāaizvada pilnvērtīgi, ar mērķi un dzīvot prieku. Uz ko es, protams, atbildēju ar apstiprinošiem galvas mājieniem. Tad viņš paskaidroja kāpēc un parādīja man kādu bildi, kurā bija redzams zēns ap divdesmit gadiem pie kādas lidmašīnas ar izpletni uz muguras. Viņš teica, ka savā dzimšanas dienā, kuru viņš sagaidīja ar ģimeni pārņēma sajūta, ka viņi vairs nekad neko nesagaidīs četratā (viņš, sieva, meita un dēls). Šo sajūtu viņš paturēja pie sevis. Aptuveni pusgadu vēlāk viņa dēls devās ceļojumā ar kuģi, atspiedās pret trosi, iekrita jūrā un viņu neatrada. Viņš teica, ka viņa dēls ir ļoti dzīvespriecīgs un īpašs puisis, kurš nomira 21 gada vecumā. Pēc tam klasesbiedri uzrakstīja savas atsauksmes par Didzi, sagatavoja albūmu, nosauca zvaigzni viņa vārdā.

Tā mēs sākām runāt par mūžību, par dzīvi pēc nāves, par to, ka viņš pēc tam brauca pie dzejnieces Andras Manfeldes, kā arī pie katoļu priestera, kurš viņam pastāstīja, ka cilvēki tiek paņemti no mums, kad viņi atrodas vistuvāk Dievam. Vīrietis, kuru nostopēju ik pa laikam dodas uz pareizticīgo baznīcu, kur var no sirds izraudāties. Jautāju, ko viņš domā par Bībeli. Izstāstīju, kam es ticu, kas notiek pēc nāves, uz ko viņš atbildēja, ka strādā kopā ar Jehovas liecinieci, kura arī tāpat tic.

Tā, runājot par dzīvi, vērtībām, ģimeni, attiecībām ar vecākiem, klusuma periodiem dzīvē un gaidīšanu uz Dievu, nemanot pienāca Baldones pagrieziens, un viņš teica, ka šī ir tā vieta, bet, ka šeit man īsti nav kur stopēt, jo ir trīs joslu satiksme. Viņš teica, lai braucu ar viņu uz Baldoni, un pēc tam viņš mani aizvedīs līdz Rīgai. Es piekritu. Mēs iebraucām Baldonē un paņēmām vienu vīrieti, kurš pasniedz komunikācijas LU. Pēc tam devāmies uz Baldones observatoriju, kur mūs sagaidīja observatorijas vadītājs un divi žurnālisti. Tad es sapratu, ka atkal esmu īstā vietā un īstā laikā. Mēs devāmies iekšā un zinātnieks mums izrādīja observatoriju un parādīja gandrīz visas planētas, Sīriusa zvaigzni, dažādus pavadoņus, miglājus, hēlija izdegošās zvaigznes un vēl citus interesantus objektus.

Es biju ļoti sajūsmināta par redzēto, jo tiešām nezināju, ka kas tāds atrodas Latvijā. Tas esot 5. lielākais teleskops pasaulē, kuram spoguļattēls ir 1,2 m liels. Teleskops tiešām bija gigantisks, ņemot vērā, ka līdz šim teleskopu biju redzējusi tikai LU un filmā „A walk to remember”. Pēc kādas stundas ekskursijas viņi uzdāvināja datoru un skeneri observatorijas vajadzībām, un mēs devāmies projām. Pēc tam turpinājās mūsu ceļš ar interesantām sarunām līdz Rīgai, kur šis vīrietis mani izlaida netālu no baznīcas, jo man piecos bija tikšanās ar Daumantu. Tik interesanti, ka pa ceļam ar šo vīrieti runājām par mūžību, par klasesbiedru dāvināto zvaigzni pēc dēla nāves un stundu vēlāk bijām Baldones observatorijā. Dieva ceļi ir neizdibināmi, un mēs nekad nevaram zināt, kāda būs mūsu jaunā dzīves diena! Dievam padomā ir daudz skaistas satikšanās, kuras mūs vada tuvāk Viņam un Mūžībai!

16.un 17.jūnijā, Rīgā notiks Adventistu Baltijas Jauniešu Festivāls, ko organizē Baltijas Ūnija un Igaunijas, Latvijas un Lietuvas draudžu savienības jauniešu kalpošanas nodaļas! Visi jaunieši aicināti piedalīties!

Rīgā, Baznīcas ielā 12a, nesen notika lūgšanu cikls: 10 dienas augšistabā “Celies, topi apgaismota!”

To centrā bija lūgšanas un Bībeles pētīšana un Dieva slavēšana dziesmās.

Piedāvājam aplūkot visu 10 vakaru video, kur vēsti no Bībeles līdzdala Jaunieši Kristum, dalās arī ar savām liecībām un godina Dievu dziesmās. Lai vietnē youtube.com aplūkotu atskaņošanas sarakstu, spied te!

Pagājušajā nedēļā, trešdien, gadījās tā, ka mums bija neparedzēta brīvstunda. Tajā laikā es un pārējās klases meitenes aizgājām uz ēdnīcu. Īsti nedzirdēju, ko viņas apspriež, bet tad viena no manām klasesbiedrenēm pagriezās pret mani un jautāja:

Beāt, tu tici Dievam?

Es, protams, atbildēju, ka jā.
Es jau domāju, ka atkal būs tādi tikai daži jautājumi, lai uzzinātu ko vairāk- kam es ticu, kāpēc un citi līdzīgi…
Bet nē! Visas meitenes uzreiz sāka uzdot milzum daudz jautājumus. Sākās viss ar to, vai vispār ir tāds Dievs, kā var ticēt kaut kam neredzamam un tam līdzīgi jautājumi. Pēc tam arī sāka interesēties par baznīcu atšķirībām, mūziku, vakarēdienu, dievkalpojumu, lūgšanu, Bībeli un arī par pasaules galu- Jēzus otro nākšanu. Jautājumi burtiski gāzās viens pēc otra.
Es ļoti bieži arī teicu, kas ir rakstīts Bībelē. Es necitēju visu precīzi, bet tā lai saglabājas galvenā doma. Viņas bija ļoti pārsteigtas un jautāja man:

Kā tu to visu zini?! kā tu vari atcerēties tos pantus, nodaļas, grāmatas?

Visu atlikušo dienu es atbildēju uz viņu uzdotajiem jautājumiem. Iedomājieties, cik jauki ir liecināt uzreiz četriem cilvēkiem, kuriem līdz šim nav bijusi iespēja dzirdēt kaut ko par Dievu un Bībeli!
Nākošā stunda bija latviešu valoda un bija jāraksta melnraksts runai, kas paredzēta eksāmenam.

Visu mācību gadu es nevarēju izdomāt savu tematu, bet tagad tas vienkārši bija jāizdara. Visas meitenes uzreiz pagriezās pret mani un teica- stāsti par savu ticību un par Dievu! Bet es to kārtīgi apdomāju un tomēr nolēmu stāstīt par mūziku savā dzīvē, runā iesaistot arī kalpošanu draudzes korī.

Viena meitene bija vairāk ieinteresēta kā citas. Viņa man jautāja, cik maksā Bībele un kur to var dabūt. Taču es atbildēju, ka man ir viena lieka mājās un ka es labprāt viņai to iedošu. Tagad ar šo meiteni bieži runājam par Dievu un par visu, kas ar Viņu saistīts. Plānoju iedot arī bukletus, kad man tie būs pieejami.

Piektdienas vakarā man radās kāds labs piedāvājums klases meitenēm. Es izteicu aicinājumu lūgt kopīgi Dievu pirms katra eksāmena (tajā pašā dienā). Viena piekrita neko ilgi nedomājot, otras atbilde bija šāda: “ja man viņš palīdzēs, tad jā!” (galu galā arī piekrita) un no vēl divām es gaidu atbildi.

Šobrīd, kad klasesbiedri zina par to, ka es ticu Dievam, es neesmu ne atstumta, ne apsmieta, bet mūsu klases kolektīvs, manuprāt, ir palicis saliedētāks un jaukāks. It īpaši meitenes.

Es nekad nebiju domājusi, ka es evaņģelizēšu un liecināšu cilvēkiem, kurus satieku katru dienu.

Dievam ir plāns katram cilvēkam! Līdz šim es to neapzinājos!
Esmu pateicīga, ka Viņš dara brīnumus manā dzīvē, lai es atkal un atkal spētu piecelties, kad esmu pakritusi!