Jaunieši Kristum

Personīgā liecināšana saliedē klases kolektīvu

jklapa — Fri, 25 May 2012 16:00:36 +0000

Beātes Birziņas liecība
Es šobrīd mācos 9. klasē. Mūsu klases kolektīvs nav liels- tikai 11 cilvēki. Par manu ticību klasesbiedri uzzināja tikai pēc tam, kad biju ievietojusi video portālā draugiem.lv par konferenci “Līdz ar Kristu”. Līdz šim man bija bail to kādam pastāstīt, jo likās, ka mani apsmies, atstums utt..

Pagājušajā nedēļā, trešdien, gadījās tā, ka mums bija neparedzēta brīvstunda. Tajā laikā es un pārējās klases meitenes aizgājām uz ēdnīcu. Īsti nedzirdēju, ko viņas apspriež, bet tad viena no manām klasesbiedrenēm pagriezās pret mani un jautāja:

Beāt, tu tici Dievam?

Es, protams, atbildēju, ka jā.
Es jau domāju, ka atkal būs tādi tikai daži jautājumi, lai uzzinātu ko vairāk- kam es ticu, kāpēc un citi līdzīgi…
Bet nē! Visas meitenes uzreiz sāka uzdot milzum daudz jautājumus. Sākās viss ar to, vai vispār ir tāds Dievs, kā var ticēt kaut kam neredzamam un tam līdzīgi jautājumi. Pēc tam arī sāka interesēties par baznīcu atšķirībām, mūziku, vakarēdienu, dievkalpojumu, lūgšanu, Bībeli un arī par pasaules galu- Jēzus otro nākšanu. Jautājumi burtiski gāzās viens pēc otra.
Es ļoti bieži arī teicu, kas ir rakstīts Bībelē. Es necitēju visu precīzi, bet tā lai saglabājas galvenā doma. Viņas bija ļoti pārsteigtas un jautāja man:

Kā tu to visu zini?! kā tu vari atcerēties tos pantus, nodaļas, grāmatas?

Visu atlikušo dienu es atbildēju uz viņu uzdotajiem jautājumiem. Iedomājieties, cik jauki ir liecināt uzreiz četriem cilvēkiem, kuriem līdz šim nav bijusi iespēja dzirdēt kaut ko par Dievu un Bībeli!
Nākošā stunda bija latviešu valoda un bija jāraksta melnraksts runai, kas paredzēta eksāmenam.

Visu mācību gadu es nevarēju izdomāt savu tematu, bet tagad tas vienkārši bija jāizdara. Visas meitenes uzreiz pagriezās pret mani un teica- stāsti par savu ticību un par Dievu! Bet es to kārtīgi apdomāju un tomēr nolēmu stāstīt par mūziku savā dzīvē, runā iesaistot arī kalpošanu draudzes korī.

Viena meitene bija vairāk ieinteresēta kā citas. Viņa man jautāja, cik maksā Bībele un kur to var dabūt. Taču es atbildēju, ka man ir viena lieka mājās un ka es labprāt viņai to iedošu. Tagad ar šo meiteni bieži runājam par Dievu un par visu, kas ar Viņu saistīts. Plānoju iedot arī bukletus, kad man tie būs pieejami.

Piektdienas vakarā man radās kāds labs piedāvājums klases meitenēm. Es izteicu aicinājumu lūgt kopīgi Dievu pirms katra eksāmena (tajā pašā dienā). Viena piekrita neko ilgi nedomājot, otras atbilde bija šāda: “ja man viņš palīdzēs, tad jā!” (galu galā arī piekrita) un no vēl divām es gaidu atbildi.

Šobrīd, kad klasesbiedri zina par to, ka es ticu Dievam, es neesmu ne atstumta, ne apsmieta, bet mūsu klases kolektīvs, manuprāt, ir palicis saliedētāks un jaukāks. It īpaši meitenes.

Es nekad nebiju domājusi, ka es evaņģelizēšu un liecināšu cilvēkiem, kurus satieku katru dienu.

Dievam ir plāns katram cilvēkam! Līdz šim es to neapzinājos!
Esmu pateicīga, ka Viņš dara brīnumus manā dzīvē, lai es atkal un atkal spētu piecelties, kad esmu pakritusi!

Es atgriezos Latvijā, jo negribu pazust..

jklapa — Mon, 21 May 2012 14:13:51 +0000

Edijas Diedrikas liecība.

Es ticu, ka lūgšanas maina ikdienas dzīvi, notikumus un apstākļu sakritību. Tāpēc es esmu Dievam pateicīga,ka pēdējā laikā ir tik daudz rīta lūgšanu grupiņas, un es esmu pateicīga,ka Dievs ieliecis ilgas turp doties , ka miegs ir nolikts zemākā vietā nekā iet rītos lūgt !

Tā nu bija arī nesen ceturtdienas rīts, kad kopā lūdzām, runājām, iedrošinājām viens otru, pēc tam es aizgāju pasēdēt pie Dailes Teātra,jo bija tik skaista diena un tā bija arī diena, kad sākās 10 dienu lūgšanas Rīgas 1.draudzē. Un vēl pirms 18.30, kad bija paredzēts sākums , Dievs iesāka šīs 10 brīnumainās dienas jau agrāk, sēžot tur pie Dailes teātra.

Es rakstīju liecību, ko teikt, ko neaizmirst, jo man vakarā bija jārunā. Es pabeidzu to darīt, pēc kāda laika pie manis blakām apsēdās kāds vīrietis, un pajautāja, vai Artūrs Skrastiņš ir labs aktieris, teicu, ka īsti nezinu, jo sen neesmu bijusi teātrī.

Sākām sarunāties, un viņš man pajautāja, ko es daru? Nu tā dzīvē.. Un man galvā uzreiz bija atbilde – Studēju džeza mūziku utt., bet paldies Dieva Garam, kurš vadīja manas domas , uz manu īsto iemeslu šajā dzīvē. Pateicu, ka es mēģinu kalpot Dievam. Vīrieša acīs kaut kas tā iemirdzējās, viņš teica, ka tas ir ļoti labi.

Mēs runājām tālāk jau savādāk, viņš pastāstīja, ka ir diezgan pazīstams aktieris Rīgas Jaunajā Teātrī, bet tikko atgriezies Latvijā pēc 4 gadu prombūtnes Kalifornijā, un viņš pateica tik zīmīgus vārdus:

Es atgriezos Latvijā, jo negribu pazust..

Un es viņu uzaicināju uz 10 lūgšanu dienām Rīgas 1. SDA draudzē, viņš gan neatnāca, bet es ticu, ka Dievs ir pie viņa, un ka būs laiks , kad viņam būs iespēja redzēt, ka Dievs arī ĻOTI negrib, ka viņš pazustu.

Lūgšanas maina dzīvi.. Es ticu, ka Dievam vajag tikai sirdi, kas gatava brīnumiem..

I was blind, but now I see

jklapa — Fri, 18 May 2012 02:00:39 +0000

Edgara Šļakotas liecība:

“Pēc ticības biju katolis, bet biju ziemassvētku un lieldienu katolis, maz gāju uz baznīcu- Dievu vispār nepazinu. Līdz kādā dienā es sāku lasīt grāmatu- „SECRET”. Lasot šo grāmatu es sapratu, ka dzīvē ir enerģijas, ko ar domu spēku var kontrolēt, uzstādot savus mērķus un ar savu gribasspēku tos var sasniegt. Tas notika kaut kad 2009-2010 gadā, un man bija jāizvēlās kam es ticu- Dievam(kuru es nemaz īsti nepazinu) vai šīm domu enerģijām. Es nosliecos uz domu enerģijām, un novilku savu krustiņu, ko nēsāju ap kaklu…

Pēc kāda laika arī sāku nēsāt parastu melnu krelles vijumu. Es sāku rakstīt savus mērķus uz papīra lapas, ko es vēlos- savu deju studiju, 1000 ls mēnesī, draudzeni, ķermeni labā formā, utt… Šie bija mani mērķi. Dažus mērķus es sasniedzu un sapratu, ka tas iespējams darbojās. Un man bija lieli plāni pēc akadēmijas beigšanas, sapelnīt daudz naudas, paplašināt savu deju studiju, utt… bet tas viss mainijās.
2011. gadā piedalījos vienā projektā. Uzreiz pēc Latvijas Kultūras akadēmijas beigšana ar mani notika liela nelaime. Un pēdējā- filmēšanas dienā (3. Jūlijā) bija kombinācija, kurā mani meta augšā un man vajadzēja piezemēties uz kājām un uzmetot kūleni dejot tālāk, bet sanāca, ka mani nepareizi uzmeta gaisā un piezemēties savādāk nevarēju, kā uz krustiem un ar pakausi pret betonu, jo dejas grīda bija betons. Uzreiz, kad piezemējos es apķēru galvu un mana pirmā doma galvā bija teksts no vienas filmas:

“I was blind, but now I see.“

(tas bija teksts no filmas „Limitless”)

Tad es vēl nesapratu kapēc tieši šis teksts manā galvā bija… Šī projekta mēģinājumi notika “Labā Vēsts” kristīgajā centrā, un kad gulēju zemē ar traumu, tad daži kristieši bija man apkārt un lūdza par mani, un es lūdzu par sevi arī- lai man viss būtu kārtībā. Kad mani aizveda ar ātro palīdzību man atdeva visas manas mantas izņemot šīs melnās krellītes- viņas neievēroja vai nevarēja atrast.
Pēc tam mana visa vasara bija pagalam, jo nevarēju ne fiziski sportot, ne arī dzert alkoholu. Gāju pie neiroloģes uz dažādām pārbaudēm, bet uzreiz nevarēja uztvert, kas man tieši bija satraumēts, it kā bija smadzeņu satricinājums. Man bija dažādas nometnes un dažādi tusiņi, kuros es nevarēju justies pilnvērtīgs, jo kartīgi dejot nevarēju, dzert nevarēju, līdz ar to mans prieka un laimes līmenis kritās. Daudz psihoju pa vasaru, jo nesapratu kapēc ar mani tā notiek, centos izdomāt kapēc tas notika, un kas būtu bijis savādāk, ja nebūtu piedalījies projektā. Vienreiz pat ar kailu kulaku pa ventilatoru(restēm priekšā) iesitu, ka priekšējie priksti bija asinīs. Tas viss turpinājās līdz augusta vidum, kad man bija ļoti liela depresija.

Drīz jau sākās jaunā sezona dejošanā, bet mana veselība vēl nebija sakārtojusies (nezināju vai varēšu dejot) un vēl es nevarēju uztaisīt savas deju studijas reklāmas klipu, jo mani svarīgākie video faili bija pazuduši (ārējais cietais disks pa vasaru bija saplīsis un nevarēja saremontēt). Pa visu vasaru es biju novests līdz izmisuma stāvoklim, līdz bailēm, līdz nožēlojamam stāvoklim un vienā dienā es par to ļoti satraucos un kritu izmisumā līdz asarām, jo nezināju ko darīt. Tajā dienā es vēl sabļāvu uz savu draudzeni, lai viņa mani neaiztiek un nerunā ar mani, jo biju ļoti iegājis sevī un dusmīgs uz visu pasauli. Kad atrados istabā un biju neziņā par notiekošo es pacēlu galvu pret griestiem un teicu:

”Ja tur augšā kāds ir, tad lūdzu palīdzi man”

Pagāja dažas minūtes un man brālis Oskars zvanīja un teica, ka viņa aģentūra palīdzēs manai studijai ar reklamēšanos, es nogāju lejā (uz viņa aģentūru) un uzzināju, ka pirms dažām minūtēm vienkārši, ne no kā sāka runāt kā varētu palīdzēt manai studijai ar reklāmu. Tad es ar nelielu apstulbumu gāju uz savu dzīvokli un pēkšņi es sapratu, ka tie visi video, lai uztaisītu reklāmas klipu, izrādās stāv pie dažādiem cilvēkiem- viens pie tēta, viens pie vienas dejotājas, viens pie manas draudzenes, viss manā galvā sakārtojās. Ienākot dzīvoklī es sapratu, Kurš šo brīnumu darīja.

Apsēžoties es gaužām sāku raudāt un sāku meklēt savu krustiņa ķēdīti pa atvilknēm. Kad atradu es vēl nevilku kaklā, bet ilgi skatījos uz viņu un turpināju raudāt (domās domāju par savu neievērību pret Dievu, par to ka Viņš man ir palīdzējis) Pēc neilga laika es sajutu milzīgu drošības sajūtu, es zināju, ka viss nokārtosies, zināju, ka būs labi, ka esmu labās rokās.
Nākamajā dienā man bija jāiet pie savas neiroloģes, bet neapzināti nokavējos un tiku pie citas neiroloģes, kura mani apskatot zināja kā es jūtos un ko man darīt un kas man īsti nav kārtībā- pateica man visu, kas jāzina (atšķirībā no iepriekšējās ārstes) Iznākot no kabineta mani atkal pārņēma drošības sajūta, jo sapratu, ka Dievs mani atveda pie šīs neiroloģes un ved uz pareizā ceļa un ka drīz izveseļošos.

Pēc kāda laika (11. Septembrī) es gāju uz baznīcu parunāties ar Dievu. Kad biju aizgājis, manā galvā šaudijās daudz jautājumi- par dzīvesveidu, par savu veselību, par attieksmi, par ģimeni, draudzeni, utt..

Likās, ka es savā galvā uzdodu jautājumu un man uzreiz atbilde ir galvā, es it kā uzdodu pats sev jautājumu un uzreiz atbildu, bet bija viens jautājums kurš man ienāca prātā uz kuru es atbildi neatradu. Tas bija jautājums- kapēc tas tā ir, ka Dievs esi TU viens, bet baznīcas ir tik daudz un atšķirīgas? Šis jautājums man palika prātā un kad gāju ārā no baznīcas es jau ņēmu ārā telefonu un zvanīju savam draugam- Miķelim (kristietim) un jautāju, kapēc tā ir, ka ir tik daudz baznīcas, bet Dievs taču ir viens.

Mēs norunājām tikties un parunāt par to tēmu. Kad tikāmies viņš man pastāstija nedaudz par Bībeli un kas tur ir atrodams (protams, ka biju dzirdējis par Bībeli, bet man tā grāmata ir likusies nesaistoša un neinteresanta, pat nezinot kas tajā ir iekšā) Bet tagad mani tā ieinteresēja. Miķelis man arī iedeva Elenas G. Vaitas grāmatu „Lielā cīņa”.

Sāku lūgt pēc palīdzības Dievam, lai Viņš man atklāj patiesību. Es sāku lasīt šo grāmatu un Bībeli un viss „sakārtojās pa plauktiņiem”.
Vislielākās atziņas man bija 7,8,9 oktobrī, kad es beidzot sapratu to savu tekstu, ko pateicu, kad sasitu galvu:

“I was blind, but now I see.”

Sajutos, kā no jauna piedzimis, ar jaunām emocijām, ar jauniem mērķiem ar jaunu dzīvi! Dzīvi kopā ar Dievu, dzīvi kopā ar Jēzu Kristu. Krustiņu es vairs nenēsāju, jo Jēzus simbols man vairs nebija vajadzīgs, jo Viņš ir manā sirdī.

Dieva darbi Luksemburgā

jklapa — Wed, 16 May 2012 17:29:14 +0000

Madaras Bērziņas liecība.

Pagājušajā nedēļas nogalē es biju aizbraukusi paciemoties pie ģimenes Luksemburgā – vietā, kur cilvēki sazinās franču un vācu valodā, un tā nu ir sanācis, ka nevienu no šīm valodām es nepārvaldu ‘diži vairāk’, kā pateikt

„Bonjour” un „Guten Tag”

Kāpēc es tagad pievēršu uzmanību tieši valodām? Lasi tālāk…

Tā kā cilvēki tur angliski praktiski nerunā, tādēļ sestdienā, atnākot uz baznīcu, biju jau samierinājusies ar domu, ka šoreiz, visticamāk, neko nesapratīšu, jo visi dievkalpojumi notiek tieši šajās abās valodās, kurās nerunāju. Bija pagājušas aptuveni 5 minūtes kopš bijām ienākušas pa baznīcas durvīm, kad mana māsa pamanīja pazīstamu seju- tas bija Marks, mācītājs, kurš jau vairākus mēnešus nebija bijis tieši tajā baznīcā un, uzminiet nu.. viņš perfekti pārvaldīja angļu valodu un pilnībā negaidīti pieteicās man un manām māsām novadīt sabatskolas stundiņu…un arī svētrunu norunāja. (:

Šis Sabats man izvērtās pilnīgi citāds, nekā to biju jau iztēlojusies pirms tam. Pavisam labā nozīmē citāds…

Paldies, Dievs, ka sūti pareizos cilvēkus pareizajā laikā!